Ievads
Pagaidu aizsardzības direktīva (RTB) Ukrainas pārvietotajām personām ES nesen atkal ir pagarināta, tagad līdz 2027. gada 4. martam. Šis pagarinājums atspoguļo atzīto realitāti, ka masveida atgriešanās pagaidām nav iespējama. Taču aiz šī formālā pagarinājuma slēpjas sarežģīts juridisks un sabiedrisks uzdevums: kā mēs Nīderlandē un Eiropā nodrošinām adekvātu un ilgtspējīgu Ukrainas pārvietoto personu aizsardzību ilgstošas nenoteiktības un kara apstākļos?
Nesenais Clingendael ziņojums Ieilgušais karš, pastāvīgā nenoteiktība (2025. gada jūnijs) piedāvā detalizētu analīzi par faktoriem, kas ietekmē atgriešanās iespējas. Šajā rakstā ir izklāstīti minētā ziņojuma galvenie punkti, analizēta ietekme uz Nīderlandes praksi un aplūkoti juridiskie jautājumi saistībā ar pāreju uz alternatīviem statusiem.
- Pagaidu aizsardzības direktīvas pagarināšana
ES ir atkārtoti pagarinājusi RTB piemērošanu Ukrainas pārvietotajām personām uz vienu gadu. Tādējādi Eiropas likumdevējs netieši atzīst, ka ilgtspējīga atgriešanās Ukrainā lielākajai daļai pārvietoto personu nav reāla, kamēr turpinās karš. Pagarinājumu pavada diskusijas ES līmenī par plašāku ilgtermiņa stratēģiju, kurā liela nozīme ir alternatīviem uzturēšanās statusiem un pakāpeniskai atgriešanās procesa īstenošanai.
Nīderlandē šis pagarinājums apliecina turpināto pienākumu nodrošināt uzņemšanu, mājokli un integrāciju. Tomēr pagarinājums rada arī juridiskus jautājumus par pāreju no pagaidu aizsardzības uz vēl pastāvīgākām uzturēšanās formām. Eiropas Komisija mudina dalībvalstis atvērt alternatīvus statusus, lai nepieļautu, ka valstu patvēruma sistēmas turpinātu nonākt zem papildu sloga.
- Faktori, kas kavē atgriešanos
Clingendael ziņojumā ir izklāstīti četri galvenie faktori, kas ietekmē atgriešanās iespējas un atgriešanās nodomus:
- Konflikta ilgums: Karš, šķiet, ir nonācis strupceļā vai pārtapis ilgstošā zemas intensitātes karadarbībā. Diplomātiskie izrāvieni nav notikuši, un jaunas sarunas nav devušas nozīmīgus rezultātus. Kamēr konflikts turpinās, atgriešanās daudziem joprojām ir nedroša vai nepievilcīga.
- Cīņu intensitāte: Pēdējos mēnešos konflikts atkal ir saasinājies ar smagām bombardēšanām un dronu uzbrukumiem. Tas palielina risku civiliedzīvotājiem, iznīcina infrastruktūru un mazina humānās perspektīvas lielā Ukrainas teritorijā.
- Okupētā vai atbrīvotā teritorija: Frontes līnija ir relatīvi stabila, taču Krievija pakāpeniski gūst panākumus austrumos un ziemeļos. Atbrīvotās teritorijas bieži ir smagi bojātas. Iespēja droši atgriezties okupētajās vai nesen atbrīvotajās teritorijās joprojām ir neskaidra.
- Ekonomiskā situācija un atjaunošana: Ukraina saskaras ar izaugsmes samazināšanos, augstu inflāciju un trauslu atjaunošanas procesu. Lai gan bezdarbs samazinās un ārvalstu atbalsts sedz budžeta deficītu, ekonomiskā atveseļošanās paliek trausla un neaizsargāta pret militāru eskalāciju.
Šie faktori uzsver, ka masveida atgriešanās tuvākajā nākotnē nav īstenojama, pat ja tiktu noslēgts pamiers. Turklāt pastāv reāls risks, ka neaizsargātās grupas atgriežoties nonāks nabadzībā vai briesmās.
- Turpmākā migrācija un alternatīvie statusi
Ziņojumā norādīts, ka daudzi Ukrainas pārvietotie personas pēc vairāku gadu uzturēšanās Nīderlandē un citās ES dalībvalstīs tiecas iegūt pastāvīgāku statusu. Ir pazīmes, kas liecina par pieaugošu pieprasījumu pēc alternatīviem statusiem, piemēram, parastajām uzturēšanās atļaujām, pamatojoties uz darbu vai ģimenes apvienošanos, vai patvēruma pieteikumiem personām ar individuālu riska profilu.
Eiropas Komisija mudina dalībvalstis atvieglot pāreju uz alternatīviem statusiem, cita starpā, lai mazinātu spiedienu uz patvēruma sistēmu. Tajā pašā laikā Clingendael ziņojumā tiek norādīts uz risku, ka neaizsargātās grupas, kuras nespēj sasniegt ekonomisko neatkarību, var palikt bez rezultāta.
Nīderlandes kontekstā tas nozīmē, ka pašvaldībām, IND un citām iesaistītajām iestādēm ir jābūt gatavām iespējamai pārejai no kolektīvās pagaidu aizsardzības uz individuālām procedūrām. Juridiskā palīdzība, informēšana un individuāla pieeja šajā procesā kļūst izšķiroša.
- Juridiskais pienākums nodrošināt aizsardzību
RTB (pagaidu aizsardzības direktīvas) pagarinājums apstiprina Nīderlandes pienākumu nodrošināt atbilstošu aizsardzības līmeni. Taču, ņemot vērā ilgstošas uzturēšanās perspektīvu, rodas jautājums, kā tas tiks iestrādāts politikā un tiesību aktos.
Pašreizējie uzņemšanas, mājokļa un līdzdalības pakalpojumi sākotnēji tika izstrādāti kā pagaidu ārkārtas risinājums. Tomēr prakse rāda, ka daudzi Ukrainas pārvietotie cilvēki strādā, integrējas un sūta savus bērnus uz skolu. Clingendael ziņojumā uzsvērts, ka tam ir ne tikai praktiskas, bet arī juridiskas sekas: ilgstoša uzņemšana rada gaidas un tiesiskās pozīcijas.
Turklāt ES tiesību sistēmā noteiktā aizsardzība prasa zināmu nepārtrauktību un ilgtspēju. ES Pamattiesību hartas 18. pants un ECPAK 8. pants aizsargā tiesības uz patvērumu un non-refoulement (neizraidīšanas) principu. Piespiedu atgriešana nestabilā, nedrošā vai sociāli nepanesamā Ukrainā būtu pretrunā ar šīm saistībām.
- Secinājumi un ieteikumi
Pagaidu aizsardzības direktīvas pagarināšana līdz 2027. gadam Nīderlandei un citām dalībvalstīm sniedz laiku un telpu, lai izstrādātu pārdomātu pārejas stratēģiju. Svarīgie apsvērumi šajā sakarā ir:
- Pārredzama un pieejama ceļa izstrāde uz alternatīviem statusiem.
- Neaizsargāto grupu pasargāšana no nonākšanas grūtībās pārejas posmā no pagaidu aizsardzības uz parastajām procedūrām.
- Atbilstoša aizsardzības līmeņa nodrošināšana, kas atbilst Eiropas un starptautiskajām saistībām.
- Investīcijas integrācijā, valodu apguvē un piekļuvē darba tirgum, lai veicinātu ilgtspējīgu apmešanos.
Nīderlande saskaras ar izaicinājumu neuztvert pagaidu aizsardzību tikai kā ārkārtas režīma pagarinājumu, bet gan kā uzdevumu nodrošināt ilgtspējīgu aizsardzību pastāvīgas nenoteiktības apstākļos.
Literatūra un avoti
- Clingendael (2025). Voortdurende oorlog, blijvende onzekerheid – Tijdelijke bescherming weer verlengd. Beschermingsopdracht Oekraïense ontheemden. 2025. gada jūnijs.
- Direktīva 2001/55/EK par minimālajām pagaidu aizsardzības piešķiršanas prasībām.
- ES Pamattiesību harta, 18. pants.
- Eiropas Cilvēktiesību konvencija, 3. pants.
